Urīna pārbaude ir vērtīga medicīniskajā diagnostikā, narkotiku skrīningā un tiesu medicīniskajā izmeklēšanā, taču paraugu viltošana var ietekmēt rezultātu precizitāti. Tāpēc, lai nodrošinātu testa uzticamību, ir ļoti svarīgi noteikt urīna viltojumu.
Izplatītas viltošanas metodes
Urīna viltošana parasti ietver atšķaidīšanu, ķīmisku pievienošanu vai parauga aizstāšanu. Atšķaidīšana ietver mērķa vielas koncentrācijas samazināšanu, dzerot lielu daudzumu ūdens; ķīmiskā viltošana ietver tādu vielu pievienošanu kā balinātājs, etiķskābe vai sāls, lai traucētu testu; un paraugu aizstāšana var ietvert dzīvnieku urīna, sintētiskā urīna vai augu ekstraktu izmantošanu.
Identifikācijas metodes
1. Fiziskā pārbaude: novērojiet urīna izskatu. Normālam urīnam jābūt gaiši dzeltenam un caurspīdīgam. Nenormāla krāsa (piemēram, pārāk tumša vai pārāk gaiša), duļķainība vai nogulumu klātbūtne var norādīt uz viltojumu. Neparastas smakas (piemēram, asa ķīmiska smaka) arī ir aizdomīgas pazīmes.
2. Ķīmiskā pārbaude. Testa strēmeles izmanto, lai mērītu pH, īpatnējo svaru un specifiskas ķīmiskas vielas. Normāls urīna pH parasti ir no 4,5 līdz 8,0, un īpatnējais svars ir no 1,003 līdz 1,030. Ekstrēmas pH vērtības (piemēram, pārāk augstas vai pārāk zemas) vai neparasts īpatnējais svars (piemēram, pārmērīgas atšķaidīšanas dēļ) var norādīt uz viltojumu. Turklāt, pārbaudot urīnā konservantus (piemēram, formaldehīdus, nitrītus) vai neparastas ķīmiskās atliekas (piemēram, balinātāju), var iegūt papildu apstiprinājumu.
3. Biomarķieru analīze: analizē dabiskos urīna komponentus, piemēram, kreatinīnu, urīnvielas slāpekli un elektrolītus. Zems kreatinīna līmenis (<20 mg/dL) may indicate overdilution or substitution of urine. An abnormal urea nitrogen to creatinine ratio can also be indicative.
4. Izotopu un spektroskopiskā analīze. Uzlabotas metodes, piemēram, masas spektrometrija vai infrasarkanā spektroskopija, var noteikt urīnā piemaisījumus, piemēram, necilvēka metabolītus sintētiskajā urīnā.
Urīna viltošanas testēšanai ir nepieciešama fizikālas novērošanas, ķīmiskās analīzes un biomarķieru novērtēšanas kombinācija. Laboratorijām jāizveido stingras paraugu pieņemšanas un testēšanas procedūras, iekļaujot vairākas metodes, lai uzlabotu identifikācijas precizitāti un nodrošinātu testu rezultātu ticamību.